Ši anekdote, lai cik tas butu divaini, loti precizi uzsver svarigu domašanas ipatnibu. Putni Oto Kelera eksperimentos paradija spejas veikt elementaras darbibas – noteikt daudzumu un izmantot šo jedzienu neatkarigi no konkretiem priekšmetiem. Abi šie elementi sastopami cilveka domašana, un mes viegli varam noverot, ka berniem maka skaitit pakapeniski attistas pec tam, kad vini iemacas apzimet daudzumu ar vardiem. Tikai vards mums palidz operet ar skaitliem.

Berniem, kas macas skaitit, jedziens par daudzumu sakuma vienmer ir saistits ar konkretiem priekšmetiem, kurus vini skaita nujinas, aboli utt. Pec tevina aicinajuma saucieniem vislielaka nozime putnu dzive laikam gan ir trauksmes signaliem. Tie ir tieši saistiti ar putnu eksistences drošibu un no to pilnvertibas liela mera ir atkariga izvairišanas no briesmam. Barojot ziema zilites, var noverot, ka tas bridina sugas bralus par pleseju uzbrukumu.

Par to paradišanos barotavas tuvuma vienmer var uzzinat no trauksmes signala, ko izdod zilites. Spalgais paisais pikstiens liecina, ka tuvuma paradijies zvirbulu vanags – šo signalu zilites citos nolukos nelieto. Izdzirduši trauksmi, visi parejie putni turpat sastingst koku zaros, bet tie, kas bija barotava, acumirkli nolec no tas tuvakaja koka. Nekustigi sedošus putnus plesejam ir grutak pamanit – ta acs noskanota uz kustigu upuru atrašanu.

Par šo problemu dzivnieku uzvedibas specialisti ilgi stridejas.

Parsteidzoši ir tas, ka putns, kas pirmais ierauga pleseju, kliedz, ta piesaistidams sev pleseju uzmanibu. Ka tada uzvediba vareja rasties dabiskas izlases cela? Par šo problemu dzivnieku uzvedibas specialisti ilgi stridejas. Tomer, ja tads pielagojums radies dabiskas izlases gaita, tatad tas dod priekšrocibas sugai kopuma. Daleji šo jautajumu var noskaidrot, ja izpeta trauksmes signala fizikalas ipatnibas.

Izradas, ka vanagam nemaz nav tik viegli pamanit putnu, kas izdod briesmu signalu. Signals ir it ka pielagots tam, lai pec iespejas labak pasleptu trauksmes celeju. Signala fizikalas ipatnibas atbilst šim prasibam – signals ir labi dzirdams, bet noteikt, no kurienes tas nak, ir gruti.

Tris skanas ipašibas padara signala avotu, t. Daudzam putnu sugam konstateti dažadi trauksmes signali. Labs piemers tam ir parasta musu mežu putna – sarkanriklites – signali. Maija un junija meža ligzdojošas sarkanriklites ir diezgan bieži sastopamas. Ligzdas tas ieriko nelielos padzilinajumos zeme vai vecos celmos.

Parasti iedobums ir tik dzilš, ka no sunam vai citiem augiem virs ligzdas izveidojas jumtinš, kas to aizsedz. Perejoša putna bruni olivzala mugurina labi nomaske ligzdu no augšas. Ja šaja gadalaika meža satiek sarkanrikliti, tad var ceret, ka kaut kur tuvuma ir tas ligzda. Zinot sarkanriklites signalu nozimi un dažas tas uzvedibas ipatnibas, var nojaust, kada stadija atrodas putnu gimenes dzive.

Ja putni vel tikai buve ligzdu vai tikko sakuši peret olas, tad tie cenšas atrak pazust no acim, neizdodot ne skanas. Bet, ja perešana iet uz beigam un pec paris dienam ligzda paradisies mazuli vai ari tie jau izškilušies, pieaugušas sarkanriklites izturas citadi. Garas zales auga zem kerainajiem zariem, un, kad naca siena plaušanas laiks, vinš pats tas noplava un izkalteja, un nesus sanesa gubeni.

Visu šo aploku sauca par bišu baznicu, jo bišu dievlugšana ir vinu nemitigais darbs. Vel citigaki neka cilveki vinas izpilda paradizes darza sacito lemumu par mužigo stradašanu un, iemiledamas cilveka tuvumu, apduc vina gaitas. Ta ka aploka koki zarojas arvienu plataki, tad, atvieglojot bitem skrejienu uz stropiem, vectevs izcirta zaros ejas – bišu celus -, un pa tiem, no laukiem un plavam nakdamas, vinas vieglaki ietika savas majas.

Kamer zem kokiem bija zalu miers, rotajas taurini, lekaja sienaži, tirinadami savas garas, zalas kajas, breca siseni un ieducas pukainas kamenes, virs galvas bija dzirdama nemitiga darba dukšana. Ka govis pierietejušiem tesmeniem, bites, ar medu apkravušas, smagi atgriezas majup un atkal aizskreja, un aploks, skanedams ka vientoniga aizskarta stiga, bija kustibas pilns no rita plaukšanas lidz pat vakaram.

Kaut gan medus un vasku smarža arvienu piepildija aploku, bet dienas veji aiznesa smaržas tikpat viegli ka balsis, sajaucot skanas un tvaikus viena mudžekli. Tikai vakaram nakot, viss atgust savu skaidrako butibu un, dzivojot vienigi sevi, pacelas augšup. Tad ari medus un vaski bija aploka vairak sajutami.

Posted on Posted in Laiks